Ja privātmājai pieejama
centrālā apkure, tad parasti dabasgāzi mājai centralizēti pievada pa gāzes vadu – tiek veikts atzaru savienojums no tuvākā maģistrālā dabazgāzes vada.
Šis risinājums ir
ērts un praktisks, kā arī pieejams lielākajā daļā gadījumu. Dabasgāzei ir augsta siltuma atdeve, turklāt tā ir ekoloģisks un videi draudzīgs risinājums, jo sadegot nerada pelnus un sēra savienojumus. To vietā dabasgāzei sadegot rodas apkārtējai videi nekaitīgi izmeši, kuri sastāv no ogļskābās gāzes un ūdens tvaikiem. Un šo izmešu ķīmiskais sastāvs ir teju tāds pats, kā cilvēka izelpotajam gaisam.
Taču, ja mājoklī tiek izmantota gāzes apkure, ir obligāti jānodrošinās, uzstādot sensoru, kas konstatēs un laikus brīdinās par ogļskābās gāzes noplūdēm. Tās var rasties tad, ja apkures katla siltummainī vai siltumdeglī veidojas piesārņojums, kā rezultātā gāze var sadegt nepilnīgi. Tad nekaitīgās ogļskābās gāzes vietā ķīmisku reakciju laikā var veidoties indīgā tvana gāze.
Mūsdienās majokļa apkurei ar dabasgāzi var izmantot
divu veidu gāzes katlus –
konvencionālos vai kondensācijas tipa katlus. Kondensācijas tipa katli ir modernāki – tajos tiek izmantota piespiedu dūmgāzu novadīšana, turklāt to
efektivitāte saniedz līdz pat 90%, kas gāzes apkuri padara par vēl energoefektīvāku apkures sistēmas veidu.
Jau iepriekš minējām, ka gāzes apkures kontekstā ir pamatīgi jārūpējas par drošību. Nepieciešams ne tikai sensors ogļskābās gāzes noplūžu novēršanai, bet jāņem vērā arī visi citi gāzes katla uzstādīšanai nepieciešamie apstākļi.
Gāzes katlu uzstādīt drīkst tikai speciālists, kurš ir sertificēts gāzes apkures iekārtu uzstādīšanā, turklāt gāzes katls jāuzstāda telpā, kurā iespējams nodrošināt stabilu un pietiekamu gaisa apmaiņu. Tāpat gāzes apkures iekārtām vismaz reizi divos gados jāveic
servisa apkope – arī to drīkst veikt tikai sertificēts speciālists.